Senatnē latvieši ticēja visam dievu panteonam. Vieni pārvaldīja dzīvo pasauli, citi – mirušo, vieni rūpējās par lopiem un zemkopību, citi – par dzemdētājām un mājas pavardu. Katrai dievība bija sava zīme, simbols. Tiek uzskatīts, ka šīm zīmēm ir īpaša nozīme, kas izstaro noteiktu enerģiju. Ar šādiem simboliem cilvēki rotāja mājas, tos ieauda priekšautos, dvieļos, ieadīja cimdos. Simbolu valoda gadsimtu laikā nav zudusi. Piedāvājam jums zelta monētu, kurā iemūžināts augstākās senlatviešu dievības – Dieva – zīme. Tiek uzskatīts, ka tas palīdz piesaistīt radošo enerģiju.

Dievs bija spēcīga būtne, tādēļ viņa zīmei cilvēki piedēvēja īpašas spējas. Dieva zīme, kas bija sastopams jau dzelzs laikmetā, ir trīsstūris (dažreiz tikai jumtiņš), kur viena smaile ir vērsta uz augšu – uz debesīm. Ar šādu zīmi rotāja sadzīves priekšmetus un rotaslietas. Par savdabīgu Dieva zīmes izpausmi uzskata māju slīpos jumtus, apgalvojot, ka senie latvieši šādus jumtus sāka būvēt, lai dzīvotu Dieva aizgādībā.

Šai zīmei, ko veido vienkārtējs vai daudzkārtējs trīsstūris, piešķirta īpaša nozīme. Ticēja, ka tā piesaista dievišķo radošo enerģiju, nodrošina varenā Dieva aizstāvību un mīlestību. Tā ir vīrišķās enerģijas zīme, kas simbolizē gudrību, taisnīgumu, prieku un skaistumu. Senie latvieši ticēja, ka Dievs mīt debesīs. Virs trīsstūra izvietotie trīs apļi simbolizē saules lēktu, zenītu un saules rietu.