Latvijas neatkarības medaļu komplekts

Kaut arī Latvijas Republika pastāv salīdzinoši neilgu laiku  – mūsu vēsturē ir vairākas neakarības dienas.

1918. gada 17. novembrī Latvijas Pagaidu Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks vienojās par Pagaidu valdības jeb Latvijas Tautas padomes izveidi. Padomei bija jāatbalsta neatkarības ideja un jānobalso par neatkarīgu Latviju. Nākamajā dienā Rīgā, Nacionālajā teātrī tika proklamēta demokrātiska, neatkarīga Latvijas Republika, apvienojot Latvijas novadus: Vidzemi, Kurzemi, Latgali un Zemgali. Par Tautas Padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts jurists Jānis Čakste, bet par valdības vadītāju – agronoms Kārlis Ulmanis. 

Latvijas Republikas neatkarība turpinājās 22 gadus, kuru laikā Latvija kļuva par attīstītāko Baltijas valsti. Spēcīga rūpniecība un strauja lauksaimniecības attīstība bija stabilas Latvijas ekonomikas pamatā. Var uzskatīt, ka šie 22 neatkarības gadi bija Latvijas “zelta laikmets”. Neatkarīgās Latvijas dzīvi 1940. gada 17. jūnijā pārtrauca Padomju Savienības okupācija, kas turpinājās līdz 1990. gada. 4. maijam, kad tika deklarēta Latvijas neatkarības atjaunošana.

1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Šī deklarācija bija Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas cīņas noslēgums. Deklarācijā par nelikumīgu tika atzīta PSRS un Vācijas 1939. gada vienošanās, kuras dēļ 1940. gada 17. jūnijā Latvijas Republika no suverēnas valsts kļuva par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības daļu.

Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju bija iespējams pieņemt, jo tobrīd bija tam piemērota situācija. Vispirms bija Latvijas Tautas frontes uzvara PSRS tautas deputātu vēlēšanās. Turklāt Latvijas sabiedrībā izplatījās ideja par Latvijas neatkarību. Trešais faktors – kaimiņos esošās Baltijas valstis, kurās Neatkarības atjaunošanas centieni lielā mērā jau bija īstenoti. Lietuvā 1990. gada 11. martā tika pasludināta pilnīga neatkarī­ba no PSRS, bet Igaunijas Augstākā Padome 30. martā noteica pārejas periodu uz neatkarību.

Pēc neatkarības deklarēšanas Latvija nonāca sarežģītā situācijā. Jaunizveidotajām institūcijām trūka pieredzes, bija jūtams katastrofāls līdzekļu trūkums, situāciju sa­režģīja PSRS karaspēka klātbūtne valstī. Taču grūtības tika pārvarētas tautas vienotības un mērķa apziņas dēļ.
 
Kopš 1991. gada vēsturiskā augusta puča jau ir pa­gājis vairāk nekā divdesmit gadu. Maskavas pučs, kuru vadīja Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja (GKČP), tika sagrauts, tādējādi veicinot Padomju Savienības izirša­nu un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. 
 
GKČP tika izveidota 1991. gadā, naktī no 18. uz 19. augustu. Taču šīs komitejas pirmsākumi ir meklē­jami jau 1990. gada decembrī, kad topošās komitejas locekļi V. Krjučkovs, D. Jazovs, B. Pugo, V. Vareņi­kovs apsprieda PSRS eksistences saglābšanai piemē­rojamo taktiku un līdzekļus.
 
Tolaik GKČP uzmanība tika vērsta arī uz “nepa­klausīgajām Baltijas valstīm”. Šajā neaizmirstamajā dienā arī Rīgas ielas piepildīja militārā tehnika un īpašu uzdevumu milicijas vienības (OMON). Tika ie­ņemta Latvijas televīzija, radio un citi stratēģiski sva­rīgi objekti. 21. augustā karaspēks sāka tuvoties Lat­vijas Republikas Augstākās padomes ēkai. Kritiskajā situācijā deputāti nolēma pieņemt konstitucionālu likumu par Latvijas Republikas valstiskumu, atceļot 4. maija Neatkarības deklarācijā noteikto pārejas lai­ku. Līdz ar to faktiski tika pasludināta Latvijas Re­publikas neatkarība, kuras juridiskais statuss bija no­teikts 1922. gada 15. februārī – Latvijas Republikas Satversmē. 23. augustā mūsu valsts neatkarību pirmā atzina Islande, bet nākamajā dienā – arī Krievija.